PIELAIŽU BIZNESMEŅI

Andris Čevers. Drošības policijas darbinieks, kurš strādā DP struktūrvienībā, kas atbild par valsts noslēpuma saglabāšanu un veic personu pārbaudes, vērtējot viņu atbilstību speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam jeb “pielaižu” saņemšanai. Foto no A.Čevera profila sociālajā tiklā Facebook.

Ivo Lagzdiņš. Drošības policijas darbinieks, kurš strādā DP struktūrvienībā, kas atbild par valsts noslēpuma saglabāšanu un veic personu pārbaudes, vērtējot viņu atbilstību speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam jeb “pielaižu” saņemšanai. Foto no sociālā tīkla Facebook.

AUTORS: AGNESE MARGĒVIČA, žurnāliste kopš 1998.gada (agnese.margevica@gmail.com). Bez autora piekrišanas raksta pārpublicēšana nav atļauta un tiks uzskatīta par intelektuālā īpašuma zādzību.

Ikdienā viņi pārvietojas ar dārgām BMW un Range Rover marku automašīnām, piedalās privātos „tusiņos” ar partiju „kasieriem”, spēlē tenisu ar varas eliti un apgrozās miljonāru aprindās, paši vairāk atgādinādami turīgus uzņēmējus, nekā valsts amatpersonas. Viņu ģimenes locekļi un draugi atrod siltas vietas iestādēs, kuru vadību viņi tur dzelžainā tvērienā, bet pārdrošākajiem – arī nodarbojas ar biznesu, kuros caur ofšoriem investē Krievijas miljonāri. Viņi ir Drošības policijas augstistāvoši darbinieki, kuri atbild par pielaižu valsts noslēpumam piešķiršanu vai atteikšanu, izšķirot ietekmīgu amatpersonu un miljonu iepirkumu likteni.

Aptuveni divus gadus ķieģelīti pa ķieģelītim drupinot slepenības sienu, ko Drošības policija uzcēlusi ap saviem darbiniekiem, kuri strādā struktūrvienībā, kas atbild par valsts noslēpuma aizsardzību iestādēs un personu izvērtēšanu pirms pielaides valsts noslēpumam piešķiršanas, rāda, ka zem Normunda Mežvieta vadītā valsts drošības bastiona mūriem izrakušies „kurmji”, un modernā „hibrīdkara” arsenālam būtu jāpieskaita specdienestu darbinieki, kuru ģimenes tiek piebarotas no Krievijas izcelsmes kapitālā būvēta biznesa.

„Bagātu vecāku bērni” – tā viņu kolēģi izsakās par nelielu elitāru darbinieku grupu Drošības policijas struktūrā, kas kontrolē slepenības režīma ievērošanu dažādās ministrijās, valsts un pašvaldību iestādēs un uzņēmumos, un, kurā kā aktīvākie un ietekmīgākie minami kādreiz viena no komjaunatnes līderiem un vēlākā iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera dēls Andris Čevers un kādreizējā Pareks bankas valdes locekļa Arņa Lagzdiņa dēls Ivo Lagzdiņš. Tieši ar ģimenes locekļu labklājību abu paziņas pamatojuši viņu oficiālajiem ienākumiem neatbilstošo dzīvesveidu. Pavisam viegli pēdas šai labklājībai sazīmējamas arī Krievijas izcelsmes naudā, kas, Mežvieta bieži piesauktajos jaunajos ģeopolitiskajos apstākļos, ir īpašs risks.

Drošības policija saskaņā ar likumu veic personu pārbaudi un lemj par otrās un trešās kategorijas speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam, jeb ikdienā sauktas vienkārši par “pielaidi”, piešķiršanu vai atteikšanu. Lai gan ministriem un ministriju augstākajai ierēdniecībai nepieciešama pirmās kategorijas pielaide valsts noslēpumam, ko piešķir tikai Satversmes aizsardzības birojs, arī otrās kategorijas pielaižu piešķiršanas tiesības atsevišķiem Drošības policijas darbiniekiem dod milzīgu varu. Bez otrās kategorijas pielaides nav iespējams, piemēram, strādāt valsts uzņēmumu, tādu kā Latvenergo, Starptautiskā lidosta Rīga vai Latvijas Dzelzceļš un citu, valdēs, kuras savukārt ietekmē miljoniem vērtus iepirkumus. Tādēļ konkrēto Drošības policijas darbinieku kopīgās izklaides un tuvā draudzība ar miljonāriem un partiju „kasieriem” atstāj divas iespējas – ticēt sakritībām vai celt trauksmi, ka šajā specdienestā pēc Jāņa Reinika valdīšanas ilgajiem gadiem nobriedusi vajadzība pēc „tīrīšanas”.

VECĀS ELITES “ZELTA JAUNATNE”

Pētot, kas ir tie, kas Drošības policijā atbild par slepenības prasību ievērošanu ministrijās un iestādēs, rodas iespaids, ka daudz rūpīgāk par valsts noslēpumu tiek sargāti šī drošības dienesta darbinieku noslēpumi. Pati Drošības policija uzstāj, ka tās amatpersonu vārdi, izņemot priekšnieku, tā vietniekus un preses sekretāru, ir neizpaužama informācija, tas arī apgrūtina kontroli pār to, cik godprātīgi šie “siltumnīcas apstākļi” ir izmantoti. Jebkurā gadījumā, savu identitāšu atklāšanu veicinājušas pašas Drošības policijas amatpersonas, izveidojot profilus ar saviem foto sociālajos tīklos un ar savu vārdu piedaloties publiskos pasākumos.

Oficiāli Drošības policijas darbinieku ienākumi ir salīdzinoši nelieli un ar tiem nevar izskaidrot ekskluzīvu dzīvesveidu. Lai gan šīs valsts drošības iestādes štatu saraksts un algu budžets ir noslepenoti, par to informēti avoti apgalvojuši, ka pat ar visām iespējamām piemaksām Drošības policijas darbinieki, kas nav struktūrvienību vadītāji, pēc nodokļu nomaksas saņem amplitūdā no 700 līdz 1000 eiro. Tomēr par pielaidēm atbildīgā Drošības policijas darbinieka Andra Čevera ikdienā izmantotajā autoparkā viņa pazinēji saskaitījuši vismaz divas BMW markas automašīnas un Range Rover džipu. BMW izvēlas arī cits viņa kolēģis Ivo Lagzdiņš. Kāds Andra Čevera paziņa, kurš piekrīt runāt anonīmi, apgalvo, ka viņa izmantotais Range Rover, kas bieži redzams Vecrīgas sānieliņā pie skandalozā afgāņu izcelsmes uzņēmēja Gulama Mohammada Gulami pārvaldītās viesnīcas Royal Square Hotel & Suites, vairs neesot nekāds jaunais.

Lai izskaidrotu Andra Čevera dzīvesveidu, viņa pazinēji allaž atsaucas uz nekustamo īpašumu darījumu pirms gandrīz desmit gadiem, kas Čeveru ģimeni padarīja par legāliem miljonāriem. 2006.gadā Ziedoņa Čevera dzīvesbiedre Margarita Čevere par kopumā 5,93 miljoniem latu pārdeva divus īpašumus Ādažu pagastā pie Dūņezera. Oficiāli kā pircējs izskanēja kādam tobrīd jau 77 gadus vecam Aleksandram Savickim caur piederošā SIA Ūdensrozes bruņinieks. 1998.gadā laikraksts Diena rakstīja, ka bijušā iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera dēls Andris Čevers nav izturējis iestājpārbaudījumus Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, tomēr uzņemts, jo kāds cits konkursu izturējušais nav varējis samaksāt studiju maksu, bet Andrim vairāk nekā 400 latu nav sagādājuši problēmas. Laikraksts izteica aizdomas, ka Andris augstskolā uzņemts sava „uzvārda dēļ”, LU administrācijas un Ziedoņa Čevera versijās par dēla uzņemšanas apstākļiem bija aizdomīgas nesakritības. Kāds no bijušajiem iekšlietu ministriem bez šaubīšanās atbild, ka Andris Čevers par savu karjeru Drošības policijā var teikt paldies tēvam.

Tie, kam ar abiem apsviedīgajiem Drošības policijas darbiniekiem ir kopīgas intereses, abus raksturo kā lielu ieguvumu valsts drošības dienestam, jo tikai pateicoties ģimeņu labklājībai abi varējuši atļauties veidot karjeru pieticīgi atalgotajā Drošības policijas štatā. Protams, tikai valsts labā. „Mīlestība pret valsti un ģimenes apstākļi viņam ļāva to darīt [izvēlēties darbu DP] , nelika kļūt par Maximas menedžeri, lai gan viņš varēja būt arī veiksmīgs advokāts vai vadīt kādas lielas bankas drošības daļu,” apgalvo Andra Čevera un Ivo Lagzdiņa tuvs draugs Emīls Jakrins.

ZEM NACIONĀLĀ PIESEGA

Politiķis, viens no Nacionālās apvienības līderiem Roberts Zīle, kurš bieži spēlē tenisu kopā ar Ivo Lagzdiņu, apgalvo, ka priekšstatu par viņa paziņas dārgo autoparku varot radīt tas, ka viņš šad tad mainoties ar tēvu un izmantojot viņa auto. Ivo Lagzdiņa tēvs Arnis Lagzdiņš bija starp tiem astoņiem Pareks bankas bijušajiem top menedžeriem, kuri pēc bankas kraha, kamēr tā tika glābta par nodokļu maksātāju naudu, saņēma kompensācijā daļu no kopumā 1,2 miljonu latu lielā „zelta izpletņu” fonda. „Kas ir BMW X5? Cik tad tāds maksā tagad?” retoriski vaicā Roberts Zīle, kurš pēdējos gadus pavadījis Briselē un pats ir turīgs cilvēks. Tomēr ar Drošības policijas darbinieka oficiālo algu arī lietotu BMW džipu ne iegādāties, ne uzturēt nav reāli.

Ivo Lagzdiņa sens draugs Emīls Jakrins viņu nodēvē skaļi – par „fantastiski godīgu cilvēku”. Jakrins tika uzskatīts par vienu no Zīles reiz vadīto tēvzemiešu „kasieriem” jeb oficiālā valodā – tiem, kas nodrošina naudas plūsmu partijai. „Tā ir viscaur godīga ģimene, patrioti, vectēvs bija leģionārs,” jebkādas šaubas par Ivo dzīvesveida atbilstību viņa oficiālajiem ienākumiem atvaira Zīle. Politiķis atminas, ka vairākas Lagzdiņu ģimenes paaudzes dzīvojušas kopā mājā Jūrmalā un Ivo savu dzīvokli esot nopircis pēc tam, kad šis īpašums pārdots, tātad – ar vecāku atbalstu. Nacionālisms ir firmas zīme, ar kuru paziņu lokā sevi mēdz prezentēt abi aprakstītie Drošības policijas darbinieki.

Pētītais gan norāda uz viņu ciešām saiknēm ar to kādreizējo tēvzemiešu, tagad Nacionālās apvienības politiķu „saimnieciski domājošo” spārnu, kas vienmēr bijis tuvu valsts un pašvaldību saimnieciskajiem amatiem un miljonu iepirkumiem. Tostarp – iestādēs, kuras Drošības policija uzticējusi kūrēt konkrētajiem darbiniekiem. Ivo Lagzdiņa karjeras posmi iemieso priekšstatu par atjaunotās Latvijas Republikas „zelta jaunatni” – turīga, politiskajā elitē pazīstama tēva dēls, tenisa jaunā cerība, kas šo elitāro sporta veidu pirms 15 un vairāk gadiem spēlēja kopā ar turīgu uzņēmēju, miljonāru bērniem. Vēl 2000.gada vasarā viņš starp vairākām tā laika tenisa cerībām Latviju pārstāvēja Deivisa kausa izcīņā, bet trīs gadus vēlāk, būdams Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pēdējā kursa students, kļuva par toreizējā satiksmes ministra Zīles palīgu.

Tas viņam pavēra durvis uz Satiksmes ministrijas saimnieciski ietekmīgo kapitālsabiedrību politizētajām padomēm – Ivo tika iecelts Latvijas pasta un Latvijas Valsts ceļi padomēs. Tagad Zīle neslēpj, ka sākums Ivo karjerai bijusi pazīšanās ar viņa tēvu Arni Lagzdiņu. 90-to gadu otrajā pusē, kad Zīle bija finanšu ministrs, Arnis Lagzdiņš strādāja Finanšu ministrijā, būdams Pasaules bankas tehniskās vienības vadītājs Latvijā, vēlāk bija Pareks bankas valdes loceklis līdz pat tās kraham. „Jauns, talantīgs jurists, fiziski spēcīgs – tas arī palīdzēja viņam vēlāk nonākt Drošības policijā,” Ivo raksturo Zīle.

UŠAKOVA PIELAIDES CENA?

Tieši Rīgas domes dažādās struktūrās pie amatiem un ienesīgiem ārpakalpojuma līgumiem tikuši par pielaižu piešķiršanu atbildīgo Drošības policijas darbinieku ģimenes locekļi un draugi. Lai gan tas palicis publiski neievērots, Nilam Ušakovam par kura vadīto partiju Saskaņa mūsu valsts specdienesti skaidri ļāvuši saprast, ka tā tieši vai netieši varētu būt saņēmusi finansējumu no Krievijas, kā galvaspilsētas mēram ir otrās kategorijas pielaide valsts noslēpumam. Šīs kategorijas pielaižu piešķiršana ir Drošības policijas kompetencē, kas nozīmē, ka Mežvieta vadītais dienests nekādas pretrunas te nesaskata, lai gan valsts augstākās amatpersonas jaunajā ģeopolitiskajā situācijā Saskaņai pārmet vēl aizvien spēkā esošo līgumu ar Vladimira Putina partiju Vienotā Krievija.

Publiski šādas ziņas netiek izpaustas, bet zināms, ka par Rīgas pašvaldības kuratoru no Drošības policijas nozīmēts Ivo Lagzdiņš. Viņam būtu jāatbild par valsts noslēpumu saturošas informācijas sargāšanu Rīgas domē un tās struktūrās. Īpaši aktīva Rīgas domes komunikācija ar Drošības policiju notiek saistībā ar 9.maija un 16.marta piemiņas datumiem, kad pastāv Krievijas režisētu provokāciju riski.

Tieši ar Rīgas domes kuratora Ivo Lagzdiņa sievu zvērinātu advokāti Eviju Hmeļevsku-Lagzdiņu jau vismaz kopš 2009.gada Rīgas dome regulāri slēdz juridiskās palīdzības līgumus, lai viņa pašvaldību pārstāvētu dažādās tiesvedībās. Rīgas mērs Nils Ušakovs apgalvo, ka visus pašvaldības nolīgtos advokātus nepazīst un par Eviju Hmeļevsku-Lagzdiņu „pirmo reizi dzird”, bet, kam viņa ir radiniece, mēram neesot „ne jausmas”. Rīgas mēra sieva Iveta Strautiņa-Ušakova noliedz advokātu aprindās izplatīto uzskatu, ka viņa ar Eviju Hmeļevsku-Lagzdiņu būtu draudzenes. Pašas Evijas Hmeļevskas-Lagzdiņas atbildi, vai viņas līgumiem ar Rīgas domi un citiem saimnieciskiem darījumiem izskaidrojums meklējams viņas vīra – Drošības policijas darbinieka – ietekmē, iegūt neizdodas. Izdzirdējusi, kas viņai zvana, advokāte noskalda: „Visu labu!” un atvieno zvanu.

Otra par pielaidēm atbildīgā Drošības policijas darbinieka Andra Čevera sieva Linda Čevere kopš 2009.gada strādā Rīgas domes Īpašumu departamenta direktora Oļega Burova birojā. Savukārt Lindas Čeveres radiniece un vienlaikus vēl viena par pielaidēm atbildīgā Drošības policijas darbinieka Armanda Mazlazdiņa sieva Sandija Mazlazdiņa kopš 2013.gada ir Rīgas domes SIA Rīgas namu pārvaldnieks Iepirkumu nodaļas vadītāja. Vēl 2014. gadā Sandijas Mazlazdiņas mātei Ligitai Olantei ar Lindu Čeveri bija deklarēts kopīpašums Kandavas novadā. Vēl iepriekš, laikā no 2009. līdz 2010. gadam Sandija Mazlazdiņa atbildēja par iepirkumiem savas radinieces Lindas Čeveres vīra Andra Čevera kontrolētajā Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībā Latvijas Gaisa satiksme.

Avoti, kuru ir maz un, kuri runā neoficiāli un nelabprāt – pār plecu skatīdamies -, par Lagzdiņu un Čeveru izsakās kā par “viena grupējuma biedriem”. Tādiem, kuri savstarpēji saspēlājs un viens otru piesedz. Pat abu draugs Jakrins atsaucas uz Holivudas 90-to gadu filmu “Bad boys”, kurā divi Maiami policisti ar netradicionālām metodēm cīnījās pret vēl sliktākiem zēniem. Zīle par abiem izsakās ļoti pozitīvi – kā par DP „jauno paaudzi, kurai jānomaina vecie buki”.

DRAUGU BŪŠANA

Andra Čevera un Ivo Lagzdiņa tuvs draugs, ar finansējuma piesaisti politiskajām partijām sākot no savulaik „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un beidzot ar Latvijas Attīstībai saistītais, Emīls Jakrins šopavasar kļuvis par padomnieku Rīgas domes Satiksmes departamenta direktoram Vitālijam Reinbaham. Kā zināms, Reinbahs ir valdes loceklis arodbiedrībā LABA – Rīgas domes vadībai pietuvinātā sabiedriskā organizācijā, kas saņem finanšu injekcijas no pašvaldības uzņēmumiem, un bieži tiek izmantota Saskaņas piketos, kā arī paši rīko akcijas valdības politikas kritikai.

Rīgas dome iecerējusi, ka Jakrins nodarbosies ar pašvaldības projektu lobēšanu Satiksmes ministrijā. To, kā minēts, kūrē viņa draugs Andris Čevers. Jakrins jau vairākus gadus ir Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrības Ceļu satiksmes un drošības direkcija (CSDD) valdes loceklis, un viņam nav bijis problēmu iegūt šī amata ieņemšanai nepieciešamo otrās kategorijas pielaidi valsts noslēpumam, ko piešķir Drošības policija. Arī CSDD par valsts noslēpuma sargāšanu atbild un amatpersonu atbilstību pielaides saņemšanai izvērtē Andris Čevers. Jakrins no oficiālas sarunas par attiecībām ar Drošības policijas darbiniekiem atteicās. Tomēr zināms, ka miljonāra un, Nacionālajā apvienībā integrēto, tēvzemiešu ilggadēja sponsora Leona Jakrina dēls ar Ivo Lagzdiņu agrā jaunībā nopietnā līmenī kopā spēlējuši tenisu, vēlāk uzsākuši kopīgu biznesu un tuvu draudzību saglabājuši vēl aizvien.

2002.gadā Ivo Lagzdiņš un Jakrins dibināja firmu LKS Baltic. 2006.gadā, pārorientējoties uz nekustamā īpašuma biznesu, to pārņēma Ivo māte Agita Lagzdiņa un Eduards Krūmiņš – vēl viens „zelta jaunatnes” pārstāvis no slavenas ārstu ģimenes, kurš savu karjeru sāka satiksmes ministra, tēvzemieša Roberta Zīles birojā un Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībās vienlaikus ar Ivo.

Arī ar Andri Čeveru viņu saista sena draudzība – 2014.gada ziemā, kad Jakrins svinēja kāzas, viesu lokā bija arī Andris Čevers, kurš foto no šī miljonāru un politiķu „tusiņa” bija ievietojis savā Facebook profilā, bet vēlāk izdzēsa. Šajā kompānijā, kas seno draudzību pārnesusi arī uz Drošības policijas pieskatītajām Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībām, minams arī Mārtiņš Priede – vēl viens “zelta jaunatnes” pārstāvis, hokeja kluba Dinamo Rīga valdes locekļa Zigmāra Priedes dēls, kurš 2002.gadā kopā ar Ivo Lagzdiņu un Emīlu Jakrinu dibināja firmu LKS Baltic.

2006.gadā, pārorientējoties uz nekustamā īpašuma biznesu, to pārņēma Ivo māte Agita Lagzdiņa un Eduards Krūmiņš. Pēdējais ir vēl viens „zelta jaunatnes” pārstāvis no slavenas ārstu ģimenes, kurš savu karjeru sāka satiksmes ministra Roberta Zīles birojā un Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībās vienlaikus ar Ivo. Arī Mārtiņš Priede no pārējās kompānijas pieskatītajām Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībām neattālinājās – līdz šim gadam viņš bija vācu ceļu būves firmas meitaskompānijas Hochtief Solutions Baltics ģenerāldirektors. Hochtief bijusi starp uzvarētājiem gan VAS Latvijas valsts ceļi, gan VAS Starptautiskā lidosta Rīga daudzmiljonu iepirkumos.

Mārtiņš Priede. Vēl viens Drošības policijas darbinieka Ivo Lagzdiņa un kādreizējā tēvzemiešu “kasiera” Emīla Jakrina sens draugs, kurš pēdējos gados bijis saistīts ar miljonu biznesu, kas barojies no iepirkumiem, otra aprakstītā DP darbinieka Andra Čevera pieskatītās, Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībās. Foto no Mārtiņa Priedes profila sociālajā tīklā Facebook.

ĢIMENE APSAIMNIEKO KRIEVIJAS KAPITĀLU

Par pielaidēm atbildīgā, Drošības policijas darbinieka Ivo Lagzdiņa ģimene iesaistījusies vērienīgā nekustamo īpašumu biznesā ar trim Krievijas pilsoņiem. Ivo mātei Agitai Lagzdiņai caur firmu BN19 kopš pērnā gada decembra pieder 4,99% nekustamo īpašumu kompānijā CCDU Baltic, kuras vienīgais valdes loceklis ir Krievijas pilsonis Sergejs Koņajevs. Šo kapitāldaļu vērtība noteikta 159 750 eiro. Saskaņā ar uzņēmuma 2014.gada pārskatu, pērn tam izdevies realizēt dzīvokļus par 1,07 miljoniem eiro. Tieši uz Ivo Lagzdiņa mātes nekustamo īpašumu biznesu Zīle atsaucas, cenšoties izskaidrot Drošības policijas darbinieka labklājību.

Tomēr tas, ka par partneriem Latvijā izraudzītie nekustamā īpašuma uzņēmēji nav nedz tirgū zināmākie, ne veiksmīgākie, liek uzdot jautājumu, kādēļ miljonu investīciju apsaimniekošanai izraudzīti tieši viņi un, vai tas nav saistīts ar pārliecību, ka īpašā tuvība ietekmīgiem Drošības policijas darbiniekiem atvieglos termiņuzturēšanās atļauju kārtošanu un vērs amatpersonu durvis citu jautājumu kārtošanai. Pat, ja šīs bažas izrādītos nepamatotas, riski paliek.

Ivo Lagzdiņa mātei daļēji piederošā SIA CCDU Baltic lielākais īpašnieks, kam pieder 66% kapitāldaļu, ir Kiprā reģistrētā kompānija CCDU Limited. Tā firmai aizdevusi kopumā vairāk nekā 10 miljonus eiro. CCDU Baltic 2013.gada rudenī iegādājās 518 dzīvokļu namu Pļavniekos, Salnas ielā 21. Darījuma summa netika atklāta, bet vērienīguma ziņā tas tika nodēvēts par „piecgades darījumu”. Drošības policijas darbinieka ģimeni ar šo Krievijas investora biznesu saista vairāk nekā nelielais mātes firmai piederošais kapitāldaļu skaits.

2013.gada 14.decembrī pēc vērienīgā darījuma paziņošanas Krievijas pilsonis Koņajevs parakstījis pilnvaru, uzticot kārtot ar CCDU Baltic saistītus jautājumus juristei Evijai Hmeļevskai-Lagzdiņai, tai pašai Drošības policijas darbinieka sievai, kura apkalpo Rīgas domi, liecina Lursoft pieejamie dokumenti. Juristu pakalpojumiem firma saskaņā ar pēdējo gada pārskatu 2014.gadā tērējusi gandrīz 34 000 eiro. Vēl 9% firmas kapitāldaļu pieder Ivo Lagzdiņa senam draugam Eduardam Krūmiņam. Pēdējais arī ir vienīgais valdes loceklis diviem citiem Krievijas pilsoņiem – Sergejam Pivovarovam un Maksimam Sobakinskim – piederošā firmā Meža 43, kam CCDU Baltic pieder 16,5% kapitāldaļu.

„Neko nesaprotu, neko nekomentēšu,” ir Eduarda Krūmiņa strupa atbilde uz jautājumu, vai Krievijas pilsoņu miljonu ieguldījumi tieši ar Ivo Lagzdiņu saistītu personu biznesā skaidrojami ar viņa ietekmīgo amatu Drošības policijā. Līdzīgi kā Evija Hmeļevska-Lagzdiņa, arī viņš izvēlas telefonsarunu beigt, atvienojot zvanu.

Eduards Krūmiņš. Drošības policijas darbinieka Ivo Lagzdiņa sens draugs, kurš nu kopā ar viņa māti apsaimnieko trīs Krievijas pilsoņu miljonos mērāmās investīcijas nekustamo īpašumu biznesā. Tāpat kā Ivo, arī Eduards savu karjeru sāka 2003.gadā satiksmes ministra, tēvzemieša Roberta Zīles birojā kā ministra palīgs. Foto no Eduarda Krūmiņa profila sociālajā tīklā Draugiem.lv.

Ne tuvu tik vērienīgs, bet arī kopbizness ar Krievijas pilsoni bijis arī citam par pielaidēm atbildīgajam Drošības policijas darbiniekam Armandam Mazlazdiņam. Viņam no 2008.gada līdz pat 2012.gada jūlijam piederēja 51% kapitāldaļu vairumtirdzniecības firmā Oxybalt Plus, pārējo 49% līdzīpašnieks un viņa biznesa partneris saskaņā ar Lursoft datiem bija Krievijas pilsonis Vladimirs Bereza, kurš šobrīd ir firmas vienīgais īpašnieks.

No drošiem avotiem zināms, ka Drošības policijā Mazlazdiņš strādā jau aptuveni desmit gadus, līdz ar to arī kopbizness ar Krievijas pilsoni Berezu viņam ir bijis paralēli darbam valsts drošības dienestā. Kā šīs firmas pamatnodarbošanās norādīta vairumtirdzniecība, bet 2014.gadā tā saimniecisko darbību vairs faktiski nav veikusi. Firmas valdes priekšsēdētāja līdz 2009.gada beigām bija Armanda dzīvesbiedre Sandija Mazlazdiņa.

PAŠI PIELAIDĒM NEKVALIFICĒJAS

Ja pēc tik pat stingriem kritērijiem, kā Drošības policija vērtē amatpersonas, tiktu vērtēti šīs valsts drošības iestādes darbinieki, viņu iespējas saņemt pielaidi valsts noslēpumam varētu apšaubīt. Saskaņā ar Ministru Kabineta 2004.gada 6.janvāra noteikumu Nr.21 speciālo pielikumu, anketā, ko amatpersonas aizpilda iesniegšanai drošības dienestiem, lai pretendētu uz pielaidi, jānorāda gan ziņas par plaša tuvinieku loka darbavietām un amatiem līdz pat laulātā brāļiem un māsām, tāpat jānorāda ziņas par personām, ar kurām ir kopīpašums, personas, kas pastāvīgi dzīvo ārpus ES un NATO valstīm un ar kurām tiek uzturēti regulāri kontakti, tāpat jāuzrāda papildu ienākumi ārpus pamata darba vietas un iespējama informācija, kas varētu tikt izmantota pašas amatpersonas vai viņa ģimenes locekļu šantāžai vai diskreditācijai.

Tas nozīmē, ka Drošības policija pati savus darbiniekus, arī tos, kuri vērtē citu atbilstību pielaides valsts noslēpumam prasībām, netur zem tik pat biezas lupas, kā amatpersonas un politiķus. Drošības policijas vadībai un drošības iestādes Iekšējās drošības nodaļai ir paslīdējis gar vai tikušas pievērtas acis gan uz Ivo Lagzdiņa ģimenes atkarību no Krievijas izcelsmes kapitāla, gan Armanda Mazlazdiņa un viņa ģimenes locekļu saistība ar Krievijas pilsoņa biznesu, gan citi riska faktori, piemēram, paziņu un tuvinieku „nejaušā” atrašanās amatos tieši tajās iestādēs un uzņēmumos, kuru vadība ir atkarīga no šo Drošības policijas darbinieku vērtējuma, pretendējot uz pielaides valsts noslēpumam saņemšanu.

Lai gan Mežviets pirmajos mēnešos pēc stāšanās amatā bieži sniedzis intervijas medijos, kas skar valsts ārējo apdraudējumu un ģeopolitisko situāciju, no atbilžu sniegšanas uz raksta tapšanas gaitā uzdotajiem jautājumiem, kas skar pašas Drošības policijas spēju rūpēties par nacionālo drošību, specdienesta vadība ir atteikusies, tā vietā brīdinot, ka iestādes struktūra un amatpersonu identitātes ir valsts noslēpums. Lai gan vēsturē ir bijuši gadījumi, kad Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas viedoklis par pielaides piešķiršanu vai atteikumu atšķiras, maldīgi ir domāt, ka Satversmes aizsardzības birojs ir kā modrā acs virs Drošības policijas, kas nepieciešamības gadījumā izķers otra dienesta nepamanītās „blusas”.

Patiesībā, arī pieņemot lēmumu par augstākās kategorijas pielaides piešķiršanu vai atteikšanu, Satversmes aizsardzības birojs vismaz daļēji balstās Drošības policijas sniegtajās ziņās, citiem vārdiem – ja Drošības policija par kādu amatpersonu apkopojusi lietu, kas sasniedz „kritisko masu”, Satversmes aizsardzības birojs pieņemot gala lēmumu to nevar apiet. Piemēram, gadījumā ar Ekonomikas ministrijas nu jau bijušo valsts sekretāru Mārtiņu Lazdovski Satversmes aizsardzības birojs anulējot viņam augstākās kategorijas pielaidi, ņēma vērā arī Drošības policijas izmeklēšanu par lidsabiedrības airBaltic tiesvedības sakarā rakstītā atzinuma noplūšanu no Lazdovska iepriekšējās darbavietas Tieslietu ministrijas.

Vairākas amatpersonas, kas izteikušās par konkrētu Drošības policijas darbinieku metodēm, lieto apzīmējumus „šantāža”, „iebiedēšana”, „spiediens”, bet pat neoficiāli detaļās nepiekrīt stāstīt, ar kādiem ultimātiem saskārušies, lai iegūtu amatam nepieciešamo pielaidi. Valda uzskats: pat, ja jaunā priekšnieka Normunda Mežvieta vadībā notiktu Drošības policijas „pašattīrīšanās” un atsevišķi vēl Jāņa Reinika laikā amatos iekārtotie politiskās un ekonomiskās elites dēli zaudētu līdzšinējo ietekmi, drošības dienests agri vai vēlu atspēlētos avotiem par pielaižu sistēmas godīguma apšaubīšanu.

Atklāti runāt par, viņuprāt, nelikumīgām darbībām atsevišķas amatpersonas kavē arī fakts, ka viņas parakstījušās par informācijas neizpaušanu pēc pārrunām Drošības policijā, kuru laikā tikušas šantažētas ar viņus kompromitējošu, bet, viņuprāt, patiesībai neatbilstošiem faktiem. Citi ir atteikušies pretendēt, piemēram, uz amatiem uzņēmumu valdēs pēc tam, kad Drošības policijas darbinieki darbinieki viņus brīdinājuši par pielaides nesaņemšanu, ja tiks mainīta atsevišķu uzņēmēju interesēs izveidota iepirkumu sistēma.