Pret mani par dažādiem sižetiem Latvijas Televīzijas raidījumā De Facto, rakstiem sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un laikrakstā Diena šobrīd tiesvedībā ir trīs civillietas. Visas tās pēc būtības ir savstarpēji saistītas un skar vai nu, Finanšu policijas izmeklēto, tā dēvēto “būvnieku lietu” par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu būvniecības jomā, nodarot kaitējumu valsts budžetam vismaz 11 miljonu eiro apmērā, vai skar, saistībā ar šo lietu 2014. gada vasarā Finanšu policijas īslaicīgi aizturētā, uzņēmēja Māra Martinsona darbību, tostarp viņa pratināšanu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) cita kriminālprocesa ietvaros 2016. gada pavasarī.
Divas prasības iesniedzis uzņēmējs M.Martinsons, trešo – būvfirma SIA Moduls Rīga, kuras valdes priekšsēdētājs līdz 2014. gada 11. septembrim (Lursoft dati) turpināja būt M.Martinsons. SIA Moduls Rīga bija starp uzņēmumiem, kuros 2014. gada vasarā veica kratīšanas tā dēvētajā “būvnieku lietā” par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu būvniecības jomā. Šī būvfirma gadiem uzvarējusi valsts un pašvaldību būviepirkumos, īpaši labi tai veicies Rīgas Domes konkursos.
Divas no civilprasībām atrodas Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu namā, vēl viena – Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesā. Katrā no tām tiek prasītas lielas kompensācijas morāla vai personiska kaitējuma atlīdzināšanai. Vienā no tām, kas vērsta gan pret mani, gan Latvijas Televīziju, prasība sasniegusi 83 000 eiro, bet, iespējams, jau atkal papildināta.
Pēdējie jaunumi ir, ka būvfirmas SIA Moduls Rīga prasībā pret Latvijas Televīziju un mani par personiska kaitējuma atlīdzināšanu, šo kaitējuma faktu pamatojusi ar jauniesniegtu argumentāciju, ka negatīvā publicitāte no manas un Latvijas Televīzijas puses uzņēmumam radījusi būtisku apgrozījuma samazinājumu – aptuveni ar 5 miljoniem eiro. Par to liecinot provizoriskais gada pārskats par 2016. gadu. Ne VID Finanšu policijas izmeklēšanas, kratīšanas, M.Martinsona vienošanās ar prokuratūru par sodu ar citu uzņēmumu saistītā ES fondu izkrāpšanas mēģinājumā vai TV kadri, skriešus pametot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Arī ne tirgus situācija vai, iespējams, biznesa pārstrukturēšana. Vai kādi citi iemesli.
Ar ko šīs lietas ir īpašas, lai es vērstu uz tām žurnālistu organizāciju, mediju uzraugu un sabiedrības uzmanību? Tās uzsāk jaunu praksi tiesvedībās pret medijiem, kas viegli var paralizēt vai pat apturēt gan individuāla žurnālista, gan lielāka medija darbību. Akcentēšu tikai divus aspektus: finansiāls trieciens, kas saistīts ne tik vien ar prasījumu summām, kā vairāk ar meistarīgi uzbūvētām tiesvedības izmaksām, un draudi žurnālistu avotu aizsardzībai.
Pirmkārt, lai gan sākotnēji M.Martinsons un SIA Moduls Rīga vērsās tiesā gan pret mani, gan mediju, kurā tika demonstrēts sižeti par PVN shēmām būvniecības jomā un pratināšanu KNAB, proti, Latvijas Televīziju (De Facto), vēlāk šī taktika tika mainīta, aizejot no principa, ka par saturu atbild ne tikai žurnālists, bet arī medijs, kas konkrētajā gadījumā ne tikai redakcionāli, bet arī konsultējoties ar advokātu izvērtēja katru sižetu pirms pārraidīšanas ēterā. Redzot, ka Latvijas Televīzija nodrošina juridisku aizstāvību, algo advokātu gan savai, gan arī manai pārstāvībai, tika mainīta taktika. Tika iesniegta jauna prasība tiesā, kurā atlīdzība par morāla kaitējumu nodarīšanu ar De Facto sižetu jau tika vērsta tikai pret mani kā žurnālisti, nevēršoties pret Latvijas Televīziju. Līdz ar to juridiskās pārstāvības nodrošināšana tika pārlikta uz maniem pleciem un finanšu iespējām.
Otrkārt, tiesā jau iesniegtās prasības, kuras vērstas gan pret mani, gan Latvijas Televīziju tika regulāri papildinātas ar jauniem un jauniem prasības pieteikumu grozījumiem, kā arī rakstveida pierādījumiem, bet tajos vairs netika izvirzītas pretenzijas pret Latvijas Televīziju, tikai mani kā žurnālisti.
Vēl vairāk, prasības, kurās figurēju gan es, gan Latvijas Televīzija, tika papildinātas ar jauniem grozījumiem, kuros pretenzijas pret mani tika vērstas jau par publikācijām pavisam citos medijos, konkrēti, rakstiem laikrakstā Diena, turklāt jau atkal, saskaņā ar jauno taktiku, nevēršoties pret Dienu – mediju, kurā raksti publicēti.
Lai argumentētu tiesai, ka mani De Facto veidotie sižeti bijuši “apzināti tendenciozi un skatītāju maldinoši” SIA Moduls Rīga advokāts Lauris Leja (viņš pārstāv arī M. Martinsonu, bet vienā no šo tiesvedību sēdēm L.Leju aizstāja bijušais NEPLP jurists Kristaps Kretainis) prasības pieteikums tika papildināts ar manu ierakstu Twitter: “Organizētās noziedzības jaunā taktika – vērsties pret žurnālistu tiesā par “personisku kaitējumu” – ir augstākais apbalvojums manam darbam.” Šo ierakstu būvfirma attiecinājusi uz sevi. Atgādināšu, ka ar SIA Moduls Rīga un tās amatpersonām saistītos objektos 2014. gada vasarā notika Finanšu policijas kratīšanas, bet pavisam lietas ietvaros divu dienu laikā dažādās pilsētās notika vairāki desmiti kratīšanu, kas liecināja par izmeklētāju triecienu organizētam tīklam. Savukārt lietas vadošais izmeklētājs lūdza Moduls Rīga uzlikt visa veida pārreģistrācijas aizliegumus, kas īslaicīgi arī tika izpildīts.
Šāda civilprasību “saskaldīšana” nozīmē, ka pat, ja, konkrētā tiesvedības sadaļā neierauti, mediji principiālu vai altruistisku mērķu dēļ medijiem jau tā grūtajā finanšu situācijā rastu iespēju nodrošināt man juridisku pārstāvību šajās epizodēs, tiesas zālē uz šo brīdi sēdētu jau trīs advokāti – mans, Latvijas Televīzijas un laikraksta Diena. Pēdējo reizi tik kuplu un līdz ar to arī dārgu pārstāvību tiesā es novēroju kādā uzņēmuma un bankas strīdā par miljonus vērtiem aktīviem.
Ir izdomāta jauna formula, kā panākt žurnālista vai vesela medija izputināšanu, pat bez uzvaroša sprieduma, kas liek atlīdzināt desmitiem tūkstošu eiro kā morālu kompensāciju. Žurnālists un medijs būs paralizēti un finansiāli sagrauti jau pirms tam – tikai ar dārgajām tiesvedībām vien. Šis, protams, ir arī iedarbīgs līdzeklis, kā panākt, lai mediji, bailēs no nepanesami dārgām tiesvedībām, publicētu tikai preses relīzes par kāda kriminālprocesa izbeigšanu, izvairītos no analīzes un secinājumiem, izvairītos no tiesībsargājošo iestāžu “pieskatīšanas”. Esi bezzobains, raksti tikai to, ko vari pierādīt tiesā. Bet, ja tev nav naudas tiesām, tad neraksti vispār, jo, izrādās, kā rāda mans piemērs, tev nav jāpieļauj faktu kļūda vai jāizplata melīga informācija, lai riskētu nonākt uzreiz vairākās tiesās prāvās ar tūkstošiem lielām kompensācijas prasībām.
Trešais, medijiem par dārgām tiesvedībām ne mazāk sāpīgais aspekts, ko izjūtu šajās masveida, savstarpēji saistītajās tiesvedībās, ir avotu aizsardzības problēma. Arī līdz šim žurnālisti bijuši negribīgi liecināt tiesībsargājošās iestādēs vai tiesas priekšā, baidoties, ka jautājumi var aiziet tiktāl, ka skars viņu avotu identitātes, kuru sargāšana ir ne tikai žurnālista tiesības, bet pienākums. Manā situācijā, kur tiesa gaida argumentāciju uz nebeidzamajiem prasību pieteikumu grozījumiem, avotu atklāšana tiek padarīta par “uzvari vai zaudē” priekšnosacījumu. Paskaidrošu: lai atspēkotu prasītāja pretenzijas, faktiski tiek prasīts pierādīt ne tikai faktoloģiski ar publiski pieejamu informāciju pierādāmus sižetu un rakstu ziņas elementus, bet arī no pavisam oficiāliem avotiem uz anonimitātes noteikumiem iegūtas ziņas, kas kalpojušas par pamatu analītiskās žurnālistikas ceļā izdarītiem secinājumiem. Neviens formāli neprasa, kas ir tavi avoti, bet, ja negribi zaudēt tiesu, pierādīt savu analīzes ķēdi un secinājumus pēc būtības vari, sākot ieskicēt avotus. Manā gadījumā izvēle ir skaidra, es to nedarīšu.
Valsts ieņēmumu dienests (VID) publiski apgalvo, ka Finanšu policijas izmeklēšana “būvnieku lietā” turpinās, lieta sadalīta vairākos kriminālprocesos, par kuriem man un ne tikai man ir bažas, ka varētu tikt mīkstināti panti, daļa izbeigta vai “ielikta atvilktnē”. Īpaši sākoties politiķu spiedienam par rotācijām VID rindās, kas citu starpā tiešām skāra arī operatīvos darbiniekus, bez kuriem šīs konkrētās lietas nebūtu. Apstākļos, kad nav pārliecības par lietu virzību, atbildīgi mediji un žurnālisti nedrīkst gaidīt VID paziņojumu par to vai citu lēmumu, procesi jāapraksta un jāanalizē vēl pirms gala iznākuma, nebaidoties tos ietekmēt. Ne reizi vien no tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām esmu dzirdējusi, cik grūti ir uzsākt, bet vēl grūtāk – pabeigt izmeklēšanas pret politiski ietekmīgām personām, uzņēmējiem, kas ziedo partijām vai ar politiķiem saistītiem projektiem. Izmeklētāji uz anonimitātes nosacījumiem ir atzinuši, ka mediju atbalsts, neļaujot kādu personāžu vārdiem nozust aizmirstībā, ir tiesībsargājošajām iestādēm tik vajadzīgais spiediens, uz ko atsaukties, lai turpinātu politiski jutīgas izmeklēšanas, kad no politiķiem un amatpersonām tiek saņemti mājieni ieslēgt atpakaļgaitu.
M.Martinsons savulaik ziedojis Jaunajam laikam, nu ziedo Nacionālās apvienības politiķa Riharda Kola vadītai biedrībai, atpūtas braucienos dodas kopā ar Rīgas vicemēru Andri Ameriku (Gods kalpot Rīgai), bet viņa sponsorētas izstādes atklāšanu, kā varam redzēt dzeltenajos žurnālos, apmeklē premjers Māris Kučinskis (ZZS) (fakts, par kuru premjers man pēc tam taisnojās klausulē, to norakstot uz nejaušību: “Es nezināju, ka viņš tur būs!”). Šis ir politiskās ietekmes un pazīšanās spektrs, kas neļauj apšaubīt žurnālista pastiprināto uzmanību konkrētam uzņēmējam, gluži otrādi – uzliek to par sabiedrisku pienākumu. Bez jau minētās aizturēšanas Finanšu policijas izmeklētajā lietā un pratināšanas KNAB, M.Martinsonam tikušas izvirzītas kriminālapsūdzības un viņš atzinis vainu ES fondu līdzekļu izkrāpšanas mēģinājumā – šo vienošanos ar prokuroru apstiprinājusi tiesa. Ar M.Martinsonu saistīti uzņēmumi gadu gaitā ziedojuši ar politiķiem saistītām biedrībām, ar viņu un viņa ģimeni saistīti uzņēmumi piedalījušies lielos valsts un pašvaldības iepirkumos.
Manis aprakstītā situācija dod drosmi darīt arī to, ko līdz šim neesmu uzdrošinājusies: publiski atzīt, ka profesionāla žurnālistika ir dārga un ārštata žurnālistam grūti finansējama, bet, nonākot masīvas, mērķtiecīgas tiesvedības akacī, ir neiespējami sev nodrošināt profesionālu juridisku pārstāvību tiesās. Pat tiesvedības epizodēs, kurās man pagaidām ir Latvijas Televīzijas algots advokāts, daļa argumentācijas žurnālistam jāgatavo pašam, restaurējot savulaik izmeklētās, saistītās uzņēmumu ķēdes, aktualizējot datus, kam nepieciešams izmantot Lursoft maksas datubāzi. Par to, ka šo laiku varētu izmantot žurnālistikai, par to saņemot honorārus, pat neminēšu.
Tādēļ, vienlaikus ar šo atklāto vēstuli, lūdzu ne tikai diskutēt par mediju vides gatavību šādām tiesvedības taktikām un iespējamiem risinājumiem, kā no tā aizsargāt medijus un ārštata žurnālistus, kuru īpatsvars Latvijas mediju vidē nav mazs, bet arī, ja iespējams, finansiāli atbalstīt manu juridisko pārstāvību minētajās tiesvedībās:
——
* Šī atklātā vēstule tiks nosūtīta arī Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājam Jurim Paideram, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētājam Ivo Leitānam, Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājam Robertam Putnim, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP).
agnesemargevica 