Kā uzlabot reputāciju un iebiedēt žurnālistu?*

Untitled

Pret mani par dažādiem sižetiem Latvijas Televīzijas raidījumā De Facto, rakstiem sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un laikrakstā Diena šobrīd tiesvedībā ir trīs civillietas. Visas tās pēc būtības ir savstarpēji saistītas un skar vai nu, Finanšu policijas izmeklēto, tā dēvēto “būvnieku lietu” par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu būvniecības jomā, nodarot kaitējumu valsts budžetam vismaz 11 miljonu eiro apmērā, vai skar, saistībā ar šo lietu 2014. gada vasarā Finanšu policijas īslaicīgi aizturētā, uzņēmēja Māra Martinsona darbību, tostarp viņa pratināšanu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) cita kriminālprocesa ietvaros 2016. gada pavasarī.

Divas prasības iesniedzis uzņēmējs M.Martinsons, trešo – būvfirma SIA Moduls Rīga, kuras valdes priekšsēdētājs līdz 2014. gada 11. septembrim (Lursoft dati) turpināja būt M.Martinsons. SIA Moduls Rīga bija starp uzņēmumiem, kuros 2014. gada vasarā veica kratīšanas tā dēvētajā “būvnieku lietā” par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu būvniecības jomā. Šī būvfirma gadiem uzvarējusi valsts un pašvaldību būviepirkumos, īpaši labi tai veicies Rīgas Domes konkursos.

Divas no civilprasībām atrodas Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu namā, vēl viena – Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesā. Katrā no tām tiek prasītas lielas kompensācijas morāla vai personiska kaitējuma atlīdzināšanai. Vienā no tām, kas vērsta gan pret mani, gan Latvijas Televīziju, prasība sasniegusi 83 000 eiro, bet, iespējams, jau atkal papildināta.

Pēdējie jaunumi ir, ka būvfirmas SIA Moduls Rīga prasībā pret Latvijas Televīziju un mani par personiska kaitējuma atlīdzināšanu, šo kaitējuma faktu pamatojusi ar jauniesniegtu argumentāciju, ka negatīvā publicitāte no manas un Latvijas Televīzijas puses uzņēmumam radījusi būtisku apgrozījuma samazinājumu – aptuveni ar 5 miljoniem eiro.  Par to liecinot provizoriskais gada pārskats par 2016. gadu. Ne VID Finanšu policijas izmeklēšanas, kratīšanas, M.Martinsona vienošanās ar prokuratūru par sodu ar citu uzņēmumu saistītā ES fondu izkrāpšanas mēģinājumā vai TV kadri, skriešus pametot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Arī ne tirgus situācija vai, iespējams, biznesa pārstrukturēšana. Vai kādi citi iemesli.

Ar ko šīs lietas ir īpašas, lai es vērstu uz tām žurnālistu organizāciju, mediju uzraugu un sabiedrības uzmanību? Tās uzsāk jaunu praksi tiesvedībās pret medijiem, kas viegli var paralizēt vai pat apturēt gan individuāla žurnālista, gan lielāka medija darbību. Akcentēšu tikai divus aspektus: finansiāls trieciens, kas saistīts ne tik vien ar prasījumu summām, kā vairāk ar meistarīgi uzbūvētām tiesvedības izmaksām, un draudi žurnālistu avotu aizsardzībai.

Pirmkārt, lai gan sākotnēji M.Martinsons un SIA Moduls Rīga vērsās tiesā gan pret mani, gan mediju, kurā tika demonstrēts sižeti par PVN shēmām būvniecības jomā un pratināšanu KNAB, proti, Latvijas Televīziju (De Facto), vēlāk šī taktika tika mainīta, aizejot no principa, ka par saturu atbild ne tikai žurnālists, bet arī medijs, kas konkrētajā gadījumā ne tikai redakcionāli, bet arī konsultējoties ar advokātu izvērtēja katru sižetu pirms pārraidīšanas ēterā. Redzot, ka Latvijas Televīzija nodrošina juridisku aizstāvību, algo advokātu gan savai, gan arī manai pārstāvībai, tika mainīta taktika. Tika iesniegta jauna prasība tiesā, kurā atlīdzība par morāla kaitējumu nodarīšanu ar De Facto sižetu jau tika vērsta tikai pret mani kā žurnālisti, nevēršoties pret Latvijas Televīziju. Līdz ar to juridiskās pārstāvības nodrošināšana tika pārlikta uz maniem pleciem un finanšu iespējām.

Otrkārt, tiesā jau iesniegtās prasības, kuras vērstas gan pret mani, gan Latvijas Televīziju tika regulāri papildinātas ar jauniem un jauniem prasības pieteikumu grozījumiem, kā arī rakstveida pierādījumiem, bet tajos vairs netika izvirzītas pretenzijas pret Latvijas Televīziju, tikai mani kā žurnālisti.

Vēl vairāk, prasības, kurās figurēju gan es, gan Latvijas Televīzija, tika papildinātas ar jauniem grozījumiem, kuros pretenzijas pret mani tika vērstas jau par publikācijām pavisam citos medijos, konkrēti, rakstiem laikrakstā Diena, turklāt jau atkal, saskaņā ar jauno taktiku, nevēršoties pret Dienu – mediju, kurā raksti publicēti.

Lai argumentētu tiesai, ka mani De Facto veidotie sižeti bijuši “apzināti tendenciozi un skatītāju maldinoši” SIA Moduls Rīga advokāts Lauris Leja (viņš pārstāv arī M. Martinsonu, bet vienā no šo tiesvedību sēdēm L.Leju aizstāja bijušais NEPLP jurists Kristaps Kretainis) prasības pieteikums tika papildināts ar manu ierakstu Twitter: “Organizētās noziedzības jaunā taktika – vērsties pret žurnālistu tiesā par “personisku kaitējumu” – ir augstākais apbalvojums manam darbam.” Šo ierakstu būvfirma attiecinājusi uz sevi. Atgādināšu, ka ar SIA Moduls Rīga un tās amatpersonām saistītos objektos 2014. gada vasarā notika Finanšu policijas kratīšanas, bet pavisam lietas ietvaros divu dienu laikā dažādās pilsētās notika vairāki desmiti kratīšanu, kas liecināja par izmeklētāju triecienu organizētam tīklam. Savukārt lietas vadošais izmeklētājs lūdza Moduls Rīga uzlikt visa veida pārreģistrācijas aizliegumus, kas īslaicīgi arī tika izpildīts.

Šāda civilprasību “saskaldīšana” nozīmē, ka pat, ja, konkrētā tiesvedības sadaļā neierauti, mediji principiālu vai altruistisku mērķu dēļ medijiem jau tā grūtajā finanšu situācijā rastu iespēju nodrošināt man juridisku pārstāvību šajās epizodēs, tiesas zālē uz šo brīdi sēdētu jau trīs advokāti – mans, Latvijas Televīzijas un laikraksta Diena. Pēdējo reizi tik kuplu un līdz ar to arī dārgu pārstāvību tiesā es novēroju kādā uzņēmuma un bankas strīdā par miljonus vērtiem aktīviem.

Ir izdomāta jauna formula, kā panākt žurnālista vai vesela medija izputināšanu, pat bez uzvaroša sprieduma, kas liek atlīdzināt desmitiem tūkstošu eiro kā morālu kompensāciju. Žurnālists un medijs būs paralizēti un finansiāli sagrauti jau pirms tam – tikai ar dārgajām tiesvedībām vien. Šis, protams, ir arī iedarbīgs līdzeklis, kā panākt, lai mediji, bailēs no nepanesami dārgām tiesvedībām, publicētu tikai preses relīzes par kāda kriminālprocesa izbeigšanu, izvairītos no analīzes un secinājumiem, izvairītos no tiesībsargājošo iestāžu “pieskatīšanas”. Esi bezzobains, raksti tikai to, ko vari pierādīt tiesā. Bet, ja tev nav naudas tiesām, tad neraksti vispār, jo, izrādās, kā rāda mans piemērs, tev nav jāpieļauj faktu kļūda vai jāizplata melīga informācija, lai riskētu nonākt uzreiz vairākās tiesās prāvās ar tūkstošiem lielām kompensācijas prasībām.

Trešais, medijiem par dārgām tiesvedībām ne mazāk sāpīgais aspekts, ko izjūtu šajās masveida, savstarpēji saistītajās tiesvedībās, ir avotu aizsardzības problēma. Arī līdz šim žurnālisti bijuši negribīgi liecināt tiesībsargājošās iestādēs vai tiesas priekšā, baidoties, ka jautājumi var aiziet tiktāl, ka skars viņu avotu identitātes, kuru sargāšana ir ne tikai žurnālista tiesības, bet pienākums. Manā situācijā, kur tiesa gaida argumentāciju uz nebeidzamajiem prasību pieteikumu grozījumiem, avotu atklāšana tiek padarīta par “uzvari vai zaudē” priekšnosacījumu. Paskaidrošu: lai atspēkotu prasītāja pretenzijas, faktiski tiek prasīts pierādīt ne tikai faktoloģiski ar publiski pieejamu informāciju pierādāmus sižetu un rakstu ziņas elementus, bet arī no pavisam oficiāliem avotiem uz anonimitātes noteikumiem iegūtas ziņas, kas kalpojušas par pamatu analītiskās žurnālistikas ceļā izdarītiem secinājumiem. Neviens formāli neprasa, kas ir tavi avoti, bet, ja negribi zaudēt tiesu, pierādīt savu analīzes ķēdi un secinājumus pēc būtības vari, sākot ieskicēt avotus. Manā gadījumā izvēle ir skaidra, es to nedarīšu.

Valsts ieņēmumu dienests (VID) publiski apgalvo, ka Finanšu policijas izmeklēšana “būvnieku lietā” turpinās, lieta sadalīta vairākos kriminālprocesos, par kuriem man un ne tikai man ir bažas, ka varētu tikt mīkstināti panti, daļa izbeigta vai “ielikta atvilktnē”.  Īpaši sākoties politiķu spiedienam par rotācijām VID rindās, kas citu starpā tiešām skāra arī operatīvos darbiniekus, bez kuriem šīs konkrētās lietas nebūtu. Apstākļos, kad nav pārliecības par lietu virzību, atbildīgi mediji un žurnālisti nedrīkst gaidīt VID paziņojumu par to vai citu lēmumu, procesi jāapraksta un jāanalizē vēl pirms gala iznākuma, nebaidoties tos ietekmēt. Ne reizi vien no tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām esmu dzirdējusi, cik grūti ir uzsākt, bet vēl grūtāk – pabeigt izmeklēšanas pret politiski ietekmīgām personām, uzņēmējiem, kas ziedo partijām vai ar politiķiem saistītiem projektiem. Izmeklētāji uz anonimitātes nosacījumiem ir atzinuši, ka mediju atbalsts, neļaujot kādu personāžu vārdiem nozust aizmirstībā, ir tiesībsargājošajām iestādēm tik vajadzīgais spiediens, uz ko atsaukties, lai turpinātu politiski jutīgas izmeklēšanas, kad no politiķiem un amatpersonām tiek saņemti mājieni ieslēgt atpakaļgaitu.

M.Martinsons savulaik ziedojis Jaunajam laikam, nu ziedo Nacionālās apvienības politiķa Riharda Kola vadītai biedrībai, atpūtas braucienos dodas kopā ar Rīgas vicemēru Andri Ameriku (Gods kalpot Rīgai), bet viņa sponsorētas izstādes atklāšanu, kā varam redzēt dzeltenajos žurnālos, apmeklē premjers Māris Kučinskis (ZZS) (fakts, par kuru premjers man pēc tam taisnojās klausulē, to norakstot uz nejaušību: “Es nezināju, ka viņš tur būs!”). Šis ir politiskās ietekmes un pazīšanās spektrs, kas neļauj apšaubīt žurnālista pastiprināto uzmanību konkrētam uzņēmējam, gluži otrādi – uzliek to par sabiedrisku pienākumu. Bez jau minētās aizturēšanas Finanšu policijas izmeklētajā lietā un pratināšanas KNAB, M.Martinsonam tikušas izvirzītas kriminālapsūdzības un viņš atzinis vainu ES fondu līdzekļu izkrāpšanas mēģinājumā – šo vienošanos ar prokuroru apstiprinājusi tiesa. Ar M.Martinsonu saistīti uzņēmumi gadu gaitā ziedojuši ar politiķiem saistītām biedrībām, ar viņu un viņa ģimeni saistīti uzņēmumi piedalījušies lielos valsts un pašvaldības iepirkumos.

Manis aprakstītā situācija dod drosmi darīt arī to, ko līdz šim neesmu uzdrošinājusies: publiski atzīt, ka profesionāla žurnālistika ir dārga un ārštata žurnālistam grūti finansējama, bet, nonākot masīvas, mērķtiecīgas tiesvedības akacī, ir neiespējami sev nodrošināt profesionālu juridisku pārstāvību tiesās. Pat tiesvedības epizodēs, kurās man pagaidām ir Latvijas Televīzijas algots advokāts, daļa argumentācijas žurnālistam jāgatavo pašam, restaurējot savulaik izmeklētās, saistītās uzņēmumu ķēdes, aktualizējot datus, kam nepieciešams izmantot Lursoft maksas datubāzi. Par to, ka šo laiku varētu izmantot žurnālistikai, par to saņemot honorārus, pat neminēšu.

Tādēļ, vienlaikus ar šo atklāto vēstuli, lūdzu ne tikai diskutēt par mediju vides gatavību šādām tiesvedības taktikām un iespējamiem risinājumiem, kā no tā aizsargāt medijus un ārštata žurnālistus, kuru īpatsvars Latvijas mediju vidē nav mazs, bet arī, ja iespējams, finansiāli atbalstīt manu juridisko pārstāvību minētajās tiesvedībās:

Agnese Margēviča

Swedbank LV93HABA0551000959516

* Šī atklātā vēstule tiks nosūtīta arī Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājam Jurim Paideram, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētājam Ivo Leitānam, Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājam Robertam Putnim, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP).

2015 in review

The WordPress.com stats helper monkeys prepared a 2015 annual report for this blog.

Here’s an excerpt:

The concert hall at the Sydney Opera House holds 2,700 people. This blog was viewed about 56,000 times in 2015. If it were a concert at Sydney Opera House, it would take about 21 sold-out performances for that many people to see it.

Click here to see the complete report.

PIELAIŽU BIZNESMEŅI 2

mazepin
Krievijas miljardieris, “Uralhim” un “Uralkālij” lielākais akcionārs ar biznesa interesēm arī Latvijā, Dmitrijs Mazepins. Uz “Uralhim” ved pēdas, meklējot izcelsmi miljoniem, kas ieguldīti Drošības policijas darbinieka ģimenes apsaimniekotajā biznesā. Foto: Forbes.ru
maz
Lai iegādātos 20% “Uralkālijs” akcijas, Dmitrijs Mazepins pirms pāris gadiem ņēma 4,5 miljardu ASV dolāru lielu aizņēmumu “VTB bankā”. Pēc Krievijas agresijas Ukrainā šī banka iekļauta Rietumvalstu sankciju sarakstā. Avots: Forbes.ru

 

AUTORS: AGNESE MARGĒVIČA, žurnāliste kopš 1998.gada (agnese.margevica@gmail.com). Bez autora piekrišanas raksta pārpublicēšana nav atļauta un tiks uzskatīta par intelektuālā īpašuma zādzību.

Pētot izcelsmi naudai, ko apsaimnieko ietekmīga Drošības policijas darbinieka ģimene, saredzams ar Krievijas miljardieri, milžu “Uralhim” un “Uralkālijs” lielāko akcionāru Dmitriju Mazepinu saistīts kapitāls, rāda Lursoft dati, apgāžot politiķu un Drošības policijas vadības apgalvojumus, ka pār specdienesta darbiniekiem mestā ēna nesatur faktus, tikai interpretācijas. Tāpat manipulatīvs bija otrdienas rītā vairākās intervijās politiķu apgalvotais, ka 28.maija publikācijā “Pielaižu biznesmeņi” aprakstītie, Ivo Lagzdiņš un Andris Čevers, nemaz nav saistīti ar lēmumiem par pielaižu piešķiršanu. Struktūrvienību, kurā abi strādā, un, kas atbild par pielaidēm, valsts noslēpuma saglabāšanu un pretizlūkošanu Drošības policijā vada kādreizējais ventspilnieks, aizrautīgs Jānis Strods, par kuru zināms, ka viņš tenisa spēli mācījis arī Aivara Lemberga bērniem.

URALHIM NAUDA?
Drošības policijas darbinieka Ivo Lagzdiņa, kurš atbild par valsts noslēpuma aizsardzību un pielaižu piešķiršanu, dzīvesbiedre advokāte Evija Hmeļevska-Lagzdiņa ne tikai ir nekustamo īpašumu uzņēmuma “CCDU Baltic” investora, Krievijas pilsoņa Sergeja Koņajeva pilnvarotā persona. Informēti avoti norādījuši, ka aiz trim Krievijas pilsoņiem, kuri pastarpināti skaitās lielākie “CCDU Baltic” īpašnieki, varētu stāvēt ar Krievijas miljardieri Dmitriju Mazepinu saistīts kapitāls. Šai versijai par labu runā vairākas norādes, kuras grūti izskaidrot tikai ar sakritību.
Hmeļevskas-Lagzdiņas abas prakses vietas norādītas adresēs, kas saistītas ar Krievijas miljardiera Dmitrija Mazepina kontrolēto minerālmēslu ražotāju “Uralhim”: Vesetas ielā 7, kurā atrodas “Uralhim” meitasuzņēmuma “Uralchem Trading” Rīgas birojs, un Nīcgales ielā 38-18, kur sākotnēji reģistrēta “Uralchem Trading” juridiskā adrese. SIA “Uralchem Trading” Rīgas birojā Sergeja Koņajeva un abu pārējo ar Drošības policijas darbinieka ģimeni saistītajā uzņēmumā “CCDU Baltic” miljonus investējušo Krievijas pilsoņu Sergeja Pivovarova un Maksima Sobakinska uzvārdi nav sveši. Sekretāre visus trīs iesaka meklēt “Uralhim” Maskavas birojā, jo Rīgā viņi neuzturoties.
Ivo Lagzdiņa mātei daļēji piederošā SIA “CCDU Baltic” lielākais īpašnieks, kam pieder 66% kapitāldaļu, ir Kiprā reģistrētā kompānija “CCDU Limited”. Tā firmai aizdevusi kopumā vairāk nekā 10 miljonus eiro. “CCDU Baltic” 2013.gada rudenī iegādājās 518 dzīvokļu namu Pļavniekos, Salnas ielā 21. Darījuma summa netika atklāta, bet vērienīguma ziņā tas tika nodēvēts par „piecgades darījumu”.
NAV SVEŠI KOZLOVSKIM
Kā jau rakstīts 28.maija publikācijā “Pielaižu biznesmeņi”, Drošības policijas darbinieka Ivo Lagzdiņa ģimene iesaistījusies vērienīgā nekustamo īpašumu biznesā ar trim Krievijas pilsoņiem. Ivo mātei Agitai Lagzdiņai caur firmu “BN19” kopš pērnā gada decembra pieder 4,99% nekustamo īpašumu kompānijā “CCDU Baltic”, kuras vienīgais valdes loceklis ir Krievijas pilsonis Sergejs Koņajevs. Viņš arī izdevis pilnvaru Drošības policijas darbinieka sievai Evijai Hmeļevskai-Lagzdiņai kārtot juridiskos jautājumus Uzņēmumu reģistrā, un šī pilnvara pieejama “Lursoft” datubāzē. Agitai Lagzdiņai pastarpināti piederošo, kapitāldaļu vērtība noteikta 159 750 eiro. Saskaņā ar uzņēmuma 2014.gada pārskatu, pērn tam izdevies realizēt dzīvokļus par 1,07 miljoniem eiro. Tieši uz Ivo Lagzdiņa mātes Agitas Lagzdiņas nekustamo īpašumu biznesu Drošības policijas darbinieka pazinēji atsaucas, kad uzsver, ka viņa un ģimenes turība nav radusies „no nekurienes”.
SIA CCDU finanšu pārskats par 2014. gadu rāda, ka tai bijuši darījumi arī ar trim iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (Vienotība) biznesa partneriem, Krievijas pilsoņiem no Pēterburgas. “CCDU Baltic” saskaņā ar finanšu pārskatu 2014. gadā palikusi parādā 327 eiro firmai “Riga Realty Media”, kas izdod nekustamā īpašuma katalogu “Kvadrātmetrs”. Firmas līdzīpašnieki ir trīs Krievijas pilsoņi, kuri iepriekš bija ieguldījuši neveiksmīgajā Kozlovska viesnīcas biznesā, Igors Kelims, Jevgēnijs Makarovs un Irina Popova.
“PIELAIŽU BIZNESMEŅU” ŠEFS – VENTSPILNIEKS
Drošības policijas struktūrvienību, kas atbild par valsts noslēpuma aizsardzību un pielaižu valsts noslēpumam piešķiršanu, kā arī pretizlūkošanas pasākumiem vada Jānis Strods. Liepājnieks, vēlāk strādājis Drošības policijas reģionālajā birojā Ventspilī, četrdesmitgadnieks Strods jau vairākus gadus ir viens no vadošajiem darbiniekiem Drošības policijas centrālajā aparātā Rīgā.
Par kurzemnieku Jāni Strodu savulaik neoficiāli izplatīti minējumi, ka viņam varētu būt īpaša lojalitāte pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Tās balstās faktā, ka Strods savulaik trenējis tenisa spēlē Lemberga bērnus. Tas, ka Jānis Strods vada Drošības policijas struktūrvienību, kas atbild par slepenību, pielaižu sistēmu un pretizlūkošanu, ir līdz šim publiski nezināms fakts. Saikni ar entspili viņš nav pazaudējis aizvien. Vēl 2014. gada augustā Strods Olimpiskā centra “Ventspils” tenisa kortos organizēja dubultspēļu tenisa turnīru, kurā spēlēja arī viņa tiešais padotais no Drošības policijas, arī izbijis tenisists, Ivo Lagzdiņš.
Tiešām, nevienam ar Ventspili draudzīgas Zaļo un zemnieku savienības ministriem līdz šim nav atteikta pielaide valsts noslēpumam. Problēmas bijušas veselības ministram Guntim Belēvičam, kuram pielaide izsniegta tikai uz sešiem mēnešiem. Formāli lēmumu par pirmās kategorijas pielaidi, kas nepieciešama ministra darbā, pieņem Satversmes aizsardzības birojs, tomēr tas nevar apiet kritisku Drošības policijas informāciju, ja tāda būtu savākta par konkrēto amatpersonu. Zināms vismaz viens gadījums, kad kādam Laimdotas Straujumas valdības ministram pielaidi valsts noslēpumam Satversmes aizsardzības birojs ir atteicis tieši atsaucoties uz Drošības policijas sniegtajām ziņām.
Tomēr kāds ietekmīgs Zaļo un zemnieku savienības politiķis vēl šoziem, negribīgi atbildot uz jautājumiem par saviem kontaktiem ar Drošības policiju, uzsvēra, ka baumas par Stroda īpašo saikni ar Ventspils mēru esot pārspīlētas. “Tad mums nevienam nebūtu problēmu ar pielaidi,” viņš uzsvēra. Tiešām, ir zināmi gadījumi, kad Zaļo un zemnieku savienības pārstāvjiem ir bijušas problēmas ar Drošības policijas izsniegto otrās kategorijas pielaidi valsts noslēpumam, bez kuras nav iespējams ieņemt amatus, piemēram, valsts kapitālsabiedrību valdēs.
Tikmēr politiķi un Drošības policijas vadība pēdējās dienās publiski pauž apgalvojumus, kas vērsti uz to, lai mazinātu ticamību 28.maijā publicētajam rakstam “Pielaižu biznesmeņi”, tostarp, apgalvojot, ka tas nesatur faktus, kā arī aprakstītie darbinieki nemaz nelemj par pielaižu piešķiršanu.
Otrdien premjerministre Laimdota Straujuma un iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (abi Vienotība), komentējot 28.maijā publicēto rakstu “Pielaižu biznesmeņi”, pauda vairākus manipulatīvus apgalvojumus, cenšoties mazināt tā ticamību, piemēram, ka rakstā minētie Drošības policijas darbinieki nemaz nelemj par pielaižu piešķiršanu. Tiešām, formāli lēmumu par pielaides valsts noslēpumam piešķiršanu paraksta Drošības policijas priekšnieks vai viņa vietnieks. Tomēr operatīvo informāciju, kurā balstās šis formālais lēmums, vāc konkrēti Drošības policijas darbinieki, arī 28.maija publikācijā aprakstītie Ivo Lagzdiņš, Andris Čevers un Armands Mazlazdiņš. Konkrēto amatpersonu kompetencē ir arī amatpersonu iztaujāšana, vērtējot vai tās atbilst likuma par valsts noslēpumu prasībām un, vai tām var uzticēt valsts noslēpumu saturošu informāciju. Līdz ar to Ivo Lagzdiņa un Andra Čevera, kuri tiek minēti kā vieni no aktīvākajiem un ietekmīgākajiem Drošības policijas darbiniekiem ar plašu pazīšanos politiskajās un turīgu uzņēmēju aprindās, ietekme pielaižu sistēmā ir būtiska.

PIELAIŽU BIZNESMEŅI

Andris
Andris Čevers. Drošības policijas darbinieks, kurš strādā DP struktūrvienībā, kas atbild par valsts noslēpuma saglabāšanu un veic personu pārbaudes, vērtējot viņu atbilstību speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam jeb “pielaižu” saņemšanai. Foto no A.Čevera profila sociālajā tiklā Facebook.
ivo
Ivo Lagzdiņš. Drošības policijas darbinieks, kurš strādā DP struktūrvienībā, kas atbild par valsts noslēpuma saglabāšanu un veic personu pārbaudes, vērtējot viņu atbilstību speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam jeb “pielaižu” saņemšanai. Foto no sociālā tīkla Facebook.

AUTORS: AGNESE MARGĒVIČA, žurnāliste kopš 1998.gada (agnese.margevica@gmail.com). Bez autora piekrišanas raksta pārpublicēšana nav atļauta un tiks uzskatīta par intelektuālā īpašuma zādzību.

Ikdienā viņi pārvietojas ar dārgām BMW un Range Rover marku automašīnām, piedalās privātos „tusiņos” ar partiju „kasieriem”, spēlē tenisu ar varas eliti un apgrozās miljonāru aprindās, paši vairāk atgādinādami turīgus uzņēmējus, nekā valsts amatpersonas. Viņu ģimenes locekļi un draugi atrod siltas vietas iestādēs, kuru vadību viņi tur dzelžainā tvērienā, bet pārdrošākajiem – arī nodarbojas ar biznesu, kuros caur ofšoriem investē Krievijas miljonāri. Viņi ir Drošības policijas augstistāvoši darbinieki, kuri atbild par pielaižu valsts noslēpumam piešķiršanu vai atteikšanu, izšķirot ietekmīgu amatpersonu un miljonu iepirkumu likteni.

Aptuveni divus gadus ķieģelīti pa ķieģelītim drupinot slepenības sienu, ko Drošības policija uzcēlusi ap saviem darbiniekiem, kuri strādā struktūrvienībā, kas atbild par valsts noslēpuma aizsardzību iestādēs un personu izvērtēšanu pirms pielaides valsts noslēpumam piešķiršanas, rāda, ka zem Normunda Mežvieta vadītā valsts drošības bastiona mūriem izrakušies „kurmji”, un modernā „hibrīdkara” arsenālam būtu jāpieskaita specdienestu darbinieki, kuru ģimenes tiek piebarotas no Krievijas izcelsmes kapitālā būvēta biznesa.

„Bagātu vecāku bērni” – tā viņu kolēģi izsakās par nelielu elitāru darbinieku grupu Drošības policijas struktūrā, kas kontrolē slepenības režīma ievērošanu dažādās ministrijās, valsts un pašvaldību iestādēs un uzņēmumos, un, kurā kā aktīvākie un ietekmīgākie minami kādreiz viena no komjaunatnes līderiem un vēlākā iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera dēls Andris Čevers un kādreizējā Pareks bankas valdes locekļa Arņa Lagzdiņa dēls Ivo Lagzdiņš. Tieši ar ģimenes locekļu labklājību abu paziņas pamatojuši viņu oficiālajiem ienākumiem neatbilstošo dzīvesveidu. Pavisam viegli pēdas šai labklājībai sazīmējamas arī Krievijas izcelsmes naudā, kas, Mežvieta bieži piesauktajos jaunajos ģeopolitiskajos apstākļos, ir īpašs risks.

Drošības policija saskaņā ar likumu veic personu pārbaudi un lemj par otrās un trešās kategorijas speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam, jeb ikdienā sauktas vienkārši par “pielaidi”, piešķiršanu vai atteikšanu. Lai gan ministriem un ministriju augstākajai ierēdniecībai nepieciešama pirmās kategorijas pielaide valsts noslēpumam, ko piešķir tikai Satversmes aizsardzības birojs, arī otrās kategorijas pielaižu piešķiršanas tiesības atsevišķiem Drošības policijas darbiniekiem dod milzīgu varu. Bez otrās kategorijas pielaides nav iespējams, piemēram, strādāt valsts uzņēmumu, tādu kā Latvenergo, Starptautiskā lidosta Rīga vai Latvijas Dzelzceļš un citu, valdēs, kuras savukārt ietekmē miljoniem vērtus iepirkumus. Tādēļ konkrēto Drošības policijas darbinieku kopīgās izklaides un tuvā draudzība ar miljonāriem un partiju „kasieriem” atstāj divas iespējas – ticēt sakritībām vai celt trauksmi, ka šajā specdienestā pēc Jāņa Reinika valdīšanas ilgajiem gadiem nobriedusi vajadzība pēc „tīrīšanas”.

VECĀS ELITES “ZELTA JAUNATNE”

Pētot, kas ir tie, kas Drošības policijā atbild par slepenības prasību ievērošanu ministrijās un iestādēs, rodas iespaids, ka daudz rūpīgāk par valsts noslēpumu tiek sargāti šī drošības dienesta darbinieku noslēpumi. Pati Drošības policija uzstāj, ka tās amatpersonu vārdi, izņemot priekšnieku, tā vietniekus un preses sekretāru, ir neizpaužama informācija, tas arī apgrūtina kontroli pār to, cik godprātīgi šie “siltumnīcas apstākļi” ir izmantoti. Jebkurā gadījumā, savu identitāšu atklāšanu veicinājušas pašas Drošības policijas amatpersonas, izveidojot profilus ar saviem foto sociālajos tīklos un ar savu vārdu piedaloties publiskos pasākumos.

Oficiāli Drošības policijas darbinieku ienākumi ir salīdzinoši nelieli un ar tiem nevar izskaidrot ekskluzīvu dzīvesveidu. Lai gan šīs valsts drošības iestādes štatu saraksts un algu budžets ir noslepenoti, par to informēti avoti apgalvojuši, ka pat ar visām iespējamām piemaksām Drošības policijas darbinieki, kas nav struktūrvienību vadītāji, pēc nodokļu nomaksas saņem amplitūdā no 700 līdz 1000 eiro. Tomēr par pielaidēm atbildīgā Drošības policijas darbinieka Andra Čevera ikdienā izmantotajā autoparkā viņa pazinēji saskaitījuši vismaz divas BMW markas automašīnas un Range Rover džipu. BMW izvēlas arī cits viņa kolēģis Ivo Lagzdiņš. Kāds Andra Čevera paziņa, kurš piekrīt runāt anonīmi, apgalvo, ka viņa izmantotais Range Rover, kas bieži redzams Vecrīgas sānieliņā pie skandalozā afgāņu izcelsmes uzņēmēja Gulama Mohammada Gulami pārvaldītās viesnīcas Royal Square Hotel & Suites, vairs neesot nekāds jaunais.

Lai izskaidrotu Andra Čevera dzīvesveidu, viņa pazinēji allaž atsaucas uz nekustamo īpašumu darījumu pirms gandrīz desmit gadiem, kas Čeveru ģimeni padarīja par legāliem miljonāriem. 2006.gadā Ziedoņa Čevera dzīvesbiedre Margarita Čevere par kopumā 5,93 miljoniem latu pārdeva divus īpašumus Ādažu pagastā pie Dūņezera. Oficiāli kā pircējs izskanēja kādam tobrīd jau 77 gadus vecam Aleksandram Savickim caur piederošā SIA Ūdensrozes bruņinieks. 1998.gadā laikraksts Diena rakstīja, ka bijušā iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera dēls Andris Čevers nav izturējis iestājpārbaudījumus Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, tomēr uzņemts, jo kāds cits konkursu izturējušais nav varējis samaksāt studiju maksu, bet Andrim vairāk nekā 400 latu nav sagādājuši problēmas. Laikraksts izteica aizdomas, ka Andris augstskolā uzņemts sava „uzvārda dēļ”, LU administrācijas un Ziedoņa Čevera versijās par dēla uzņemšanas apstākļiem bija aizdomīgas nesakritības. Kāds no bijušajiem iekšlietu ministriem bez šaubīšanās atbild, ka Andris Čevers par savu karjeru Drošības policijā var teikt paldies tēvam.

Tie, kam ar abiem apsviedīgajiem Drošības policijas darbiniekiem ir kopīgas intereses, abus raksturo kā lielu ieguvumu valsts drošības dienestam, jo tikai pateicoties ģimeņu labklājībai abi varējuši atļauties veidot karjeru pieticīgi atalgotajā Drošības policijas štatā. Protams, tikai valsts labā. „Mīlestība pret valsti un ģimenes apstākļi viņam ļāva to darīt [izvēlēties darbu DP] , nelika kļūt par Maximas menedžeri, lai gan viņš varēja būt arī veiksmīgs advokāts vai vadīt kādas lielas bankas drošības daļu,” apgalvo Andra Čevera un Ivo Lagzdiņa tuvs draugs Emīls Jakrins.

ZEM NACIONĀLĀ PIESEGA

Politiķis, viens no Nacionālās apvienības līderiem Roberts Zīle, kurš bieži spēlē tenisu kopā ar Ivo Lagzdiņu, apgalvo, ka priekšstatu par viņa paziņas dārgo autoparku varot radīt tas, ka viņš šad tad mainoties ar tēvu un izmantojot viņa auto. Ivo Lagzdiņa tēvs Arnis Lagzdiņš bija starp tiem astoņiem Pareks bankas bijušajiem top menedžeriem, kuri pēc bankas kraha, kamēr tā tika glābta par nodokļu maksātāju naudu, saņēma kompensācijā daļu no kopumā 1,2 miljonu latu lielā „zelta izpletņu” fonda. „Kas ir BMW X5? Cik tad tāds maksā tagad?” retoriski vaicā Roberts Zīle, kurš pēdējos gadus pavadījis Briselē un pats ir turīgs cilvēks. Tomēr ar Drošības policijas darbinieka oficiālo algu arī lietotu BMW džipu ne iegādāties, ne uzturēt nav reāli.

Ivo Lagzdiņa sens draugs Emīls Jakrins viņu nodēvē skaļi – par „fantastiski godīgu cilvēku”. Jakrins tika uzskatīts par vienu no Zīles reiz vadīto tēvzemiešu „kasieriem” jeb oficiālā valodā – tiem, kas nodrošina naudas plūsmu partijai. „Tā ir viscaur godīga ģimene, patrioti, vectēvs bija leģionārs,” jebkādas šaubas par Ivo dzīvesveida atbilstību viņa oficiālajiem ienākumiem atvaira Zīle. Politiķis atminas, ka vairākas Lagzdiņu ģimenes paaudzes dzīvojušas kopā mājā Jūrmalā un Ivo savu dzīvokli esot nopircis pēc tam, kad šis īpašums pārdots, tātad – ar vecāku atbalstu. Nacionālisms ir firmas zīme, ar kuru paziņu lokā sevi mēdz prezentēt abi aprakstītie Drošības policijas darbinieki.

Pētītais gan norāda uz viņu ciešām saiknēm ar to kādreizējo tēvzemiešu, tagad Nacionālās apvienības politiķu „saimnieciski domājošo” spārnu, kas vienmēr bijis tuvu valsts un pašvaldību saimnieciskajiem amatiem un miljonu iepirkumiem. Tostarp – iestādēs, kuras Drošības policija uzticējusi kūrēt konkrētajiem darbiniekiem. Ivo Lagzdiņa karjeras posmi iemieso priekšstatu par atjaunotās Latvijas Republikas „zelta jaunatni” – turīga, politiskajā elitē pazīstama tēva dēls, tenisa jaunā cerība, kas šo elitāro sporta veidu pirms 15 un vairāk gadiem spēlēja kopā ar turīgu uzņēmēju, miljonāru bērniem. Vēl 2000.gada vasarā viņš starp vairākām tā laika tenisa cerībām Latviju pārstāvēja Deivisa kausa izcīņā, bet trīs gadus vēlāk, būdams Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pēdējā kursa students, kļuva par toreizējā satiksmes ministra Zīles palīgu.

Tas viņam pavēra durvis uz Satiksmes ministrijas saimnieciski ietekmīgo kapitālsabiedrību politizētajām padomēm – Ivo tika iecelts Latvijas pasta un Latvijas Valsts ceļi padomēs. Tagad Zīle neslēpj, ka sākums Ivo karjerai bijusi pazīšanās ar viņa tēvu Arni Lagzdiņu. 90-to gadu otrajā pusē, kad Zīle bija finanšu ministrs, Arnis Lagzdiņš strādāja Finanšu ministrijā, būdams Pasaules bankas tehniskās vienības vadītājs Latvijā, vēlāk bija Pareks bankas valdes loceklis līdz pat tās kraham. „Jauns, talantīgs jurists, fiziski spēcīgs – tas arī palīdzēja viņam vēlāk nonākt Drošības policijā,” Ivo raksturo Zīle.

UŠAKOVA PIELAIDES CENA?

Tieši Rīgas domes dažādās struktūrās pie amatiem un ienesīgiem ārpakalpojuma līgumiem tikuši par pielaižu piešķiršanu atbildīgo Drošības policijas darbinieku ģimenes locekļi un draugi. Lai gan tas palicis publiski neievērots, Nilam Ušakovam par kura vadīto partiju Saskaņa mūsu valsts specdienesti skaidri ļāvuši saprast, ka tā tieši vai netieši varētu būt saņēmusi finansējumu no Krievijas, kā galvaspilsētas mēram ir otrās kategorijas pielaide valsts noslēpumam. Šīs kategorijas pielaižu piešķiršana ir Drošības policijas kompetencē, kas nozīmē, ka Mežvieta vadītais dienests nekādas pretrunas te nesaskata, lai gan valsts augstākās amatpersonas jaunajā ģeopolitiskajā situācijā Saskaņai pārmet vēl aizvien spēkā esošo līgumu ar Vladimira Putina partiju Vienotā Krievija.

Publiski šādas ziņas netiek izpaustas, bet zināms, ka par Rīgas pašvaldības kuratoru no Drošības policijas nozīmēts Ivo Lagzdiņš. Viņam būtu jāatbild par valsts noslēpumu saturošas informācijas sargāšanu Rīgas domē un tās struktūrās. Īpaši aktīva Rīgas domes komunikācija ar Drošības policiju notiek saistībā ar 9.maija un 16.marta piemiņas datumiem, kad pastāv Krievijas režisētu provokāciju riski.

Tieši ar Rīgas domes kuratora Ivo Lagzdiņa sievu zvērinātu advokāti Eviju Hmeļevsku-Lagzdiņu jau vismaz kopš 2009.gada Rīgas dome regulāri slēdz juridiskās palīdzības līgumus, lai viņa pašvaldību pārstāvētu dažādās tiesvedībās. Rīgas mērs Nils Ušakovs apgalvo, ka visus pašvaldības nolīgtos advokātus nepazīst un par Eviju Hmeļevsku-Lagzdiņu „pirmo reizi dzird”, bet, kam viņa ir radiniece, mēram neesot „ne jausmas”. Rīgas mēra sieva Iveta Strautiņa-Ušakova noliedz advokātu aprindās izplatīto uzskatu, ka viņa ar Eviju Hmeļevsku-Lagzdiņu būtu draudzenes. Pašas Evijas Hmeļevskas-Lagzdiņas atbildi, vai viņas līgumiem ar Rīgas domi un citiem saimnieciskiem darījumiem izskaidrojums meklējams viņas vīra – Drošības policijas darbinieka – ietekmē, iegūt neizdodas. Izdzirdējusi, kas viņai zvana, advokāte noskalda: „Visu labu!” un atvieno zvanu.

Otra par pielaidēm atbildīgā Drošības policijas darbinieka Andra Čevera sieva Linda Čevere kopš 2009.gada strādā Rīgas domes Īpašumu departamenta direktora Oļega Burova birojā. Savukārt Lindas Čeveres radiniece un vienlaikus vēl viena par pielaidēm atbildīgā Drošības policijas darbinieka Armanda Mazlazdiņa sieva Sandija Mazlazdiņa kopš 2013.gada ir Rīgas domes SIA Rīgas namu pārvaldnieks Iepirkumu nodaļas vadītāja. Vēl 2014. gadā Sandijas Mazlazdiņas mātei Ligitai Olantei ar Lindu Čeveri bija deklarēts kopīpašums Kandavas novadā. Vēl iepriekš, laikā no 2009. līdz 2010. gadam Sandija Mazlazdiņa atbildēja par iepirkumiem savas radinieces Lindas Čeveres vīra Andra Čevera kontrolētajā Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībā Latvijas Gaisa satiksme.

Avoti, kuru ir maz un, kuri runā neoficiāli un nelabprāt – pār plecu skatīdamies -, par Lagzdiņu un Čeveru izsakās kā par “viena grupējuma biedriem”. Tādiem, kuri savstarpēji saspēlājs un viens otru piesedz. Pat abu draugs Jakrins atsaucas uz Holivudas 90-to gadu filmu “Bad boys”, kurā divi Maiami policisti ar netradicionālām metodēm cīnījās pret vēl sliktākiem zēniem. Zīle par abiem izsakās ļoti pozitīvi – kā par DP „jauno paaudzi, kurai jānomaina vecie buki”.

DRAUGU BŪŠANA

Andra Čevera un Ivo Lagzdiņa tuvs draugs, ar finansējuma piesaisti politiskajām partijām sākot no savulaik „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un beidzot ar Latvijas Attīstībai saistītais, Emīls Jakrins šopavasar kļuvis par padomnieku Rīgas domes Satiksmes departamenta direktoram Vitālijam Reinbaham. Kā zināms, Reinbahs ir valdes loceklis arodbiedrībā LABA – Rīgas domes vadībai pietuvinātā sabiedriskā organizācijā, kas saņem finanšu injekcijas no pašvaldības uzņēmumiem, un bieži tiek izmantota Saskaņas piketos, kā arī paši rīko akcijas valdības politikas kritikai.

Rīgas dome iecerējusi, ka Jakrins nodarbosies ar pašvaldības projektu lobēšanu Satiksmes ministrijā. To, kā minēts, kūrē viņa draugs Andris Čevers. Jakrins jau vairākus gadus ir Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrības Ceļu satiksmes un drošības direkcija (CSDD) valdes loceklis, un viņam nav bijis problēmu iegūt šī amata ieņemšanai nepieciešamo otrās kategorijas pielaidi valsts noslēpumam, ko piešķir Drošības policija. Arī CSDD par valsts noslēpuma sargāšanu atbild un amatpersonu atbilstību pielaides saņemšanai izvērtē Andris Čevers. Jakrins no oficiālas sarunas par attiecībām ar Drošības policijas darbiniekiem atteicās. Tomēr zināms, ka miljonāra un, Nacionālajā apvienībā integrēto, tēvzemiešu ilggadēja sponsora Leona Jakrina dēls ar Ivo Lagzdiņu agrā jaunībā nopietnā līmenī kopā spēlējuši tenisu, vēlāk uzsākuši kopīgu biznesu un tuvu draudzību saglabājuši vēl aizvien.

2002.gadā Ivo Lagzdiņš un Jakrins dibināja firmu LKS Baltic. 2006.gadā, pārorientējoties uz nekustamā īpašuma biznesu, to pārņēma Ivo māte Agita Lagzdiņa un Eduards Krūmiņš – vēl viens „zelta jaunatnes” pārstāvis no slavenas ārstu ģimenes, kurš savu karjeru sāka satiksmes ministra, tēvzemieša Roberta Zīles birojā un Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībās vienlaikus ar Ivo.

Arī ar Andri Čeveru viņu saista sena draudzība – 2014.gada ziemā, kad Jakrins svinēja kāzas, viesu lokā bija arī Andris Čevers, kurš foto no šī miljonāru un politiķu „tusiņa” bija ievietojis savā Facebook profilā, bet vēlāk izdzēsa. Šajā kompānijā, kas seno draudzību pārnesusi arī uz Drošības policijas pieskatītajām Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībām, minams arī Mārtiņš Priede – vēl viens “zelta jaunatnes” pārstāvis, hokeja kluba Dinamo Rīga valdes locekļa Zigmāra Priedes dēls, kurš 2002.gadā kopā ar Ivo Lagzdiņu un Emīlu Jakrinu dibināja firmu LKS Baltic.

2006.gadā, pārorientējoties uz nekustamā īpašuma biznesu, to pārņēma Ivo māte Agita Lagzdiņa un Eduards Krūmiņš. Pēdējais ir vēl viens „zelta jaunatnes” pārstāvis no slavenas ārstu ģimenes, kurš savu karjeru sāka satiksmes ministra Roberta Zīles birojā un Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībās vienlaikus ar Ivo. Arī Mārtiņš Priede no pārējās kompānijas pieskatītajām Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībām neattālinājās – līdz šim gadam viņš bija vācu ceļu būves firmas meitaskompānijas Hochtief Solutions Baltics ģenerāldirektors. Hochtief bijusi starp uzvarētājiem gan VAS Latvijas valsts ceļi, gan VAS Starptautiskā lidosta Rīga daudzmiljonu iepirkumos.

415302_3224572543336_1515256324_o
Mārtiņš Priede. Vēl viens Drošības policijas darbinieka Ivo Lagzdiņa un kādreizējā tēvzemiešu “kasiera” Emīla Jakrina sens draugs, kurš pēdējos gados bijis saistīts ar miljonu biznesu, kas barojies no iepirkumiem, otra aprakstītā DP darbinieka Andra Čevera pieskatītās, Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībās. Foto no Mārtiņa Priedes profila sociālajā tīklā Facebook.

ĢIMENE APSAIMNIEKO KRIEVIJAS KAPITĀLU

Par pielaidēm atbildīgā, Drošības policijas darbinieka Ivo Lagzdiņa ģimene iesaistījusies vērienīgā nekustamo īpašumu biznesā ar trim Krievijas pilsoņiem. Ivo mātei Agitai Lagzdiņai caur firmu BN19 kopš pērnā gada decembra pieder 4,99% nekustamo īpašumu kompānijā CCDU Baltic, kuras vienīgais valdes loceklis ir Krievijas pilsonis Sergejs Koņajevs. Šo kapitāldaļu vērtība noteikta 159 750 eiro. Saskaņā ar uzņēmuma 2014.gada pārskatu, pērn tam izdevies realizēt dzīvokļus par 1,07 miljoniem eiro. Tieši uz Ivo Lagzdiņa mātes nekustamo īpašumu biznesu Zīle atsaucas, cenšoties izskaidrot Drošības policijas darbinieka labklājību.

Tomēr tas, ka par partneriem Latvijā izraudzītie nekustamā īpašuma uzņēmēji nav nedz tirgū zināmākie, ne veiksmīgākie, liek uzdot jautājumu, kādēļ miljonu investīciju apsaimniekošanai izraudzīti tieši viņi un, vai tas nav saistīts ar pārliecību, ka īpašā tuvība ietekmīgiem Drošības policijas darbiniekiem atvieglos termiņuzturēšanās atļauju kārtošanu un vērs amatpersonu durvis citu jautājumu kārtošanai. Pat, ja šīs bažas izrādītos nepamatotas, riski paliek.

Ivo Lagzdiņa mātei daļēji piederošā SIA CCDU Baltic lielākais īpašnieks, kam pieder 66% kapitāldaļu, ir Kiprā reģistrētā kompānija CCDU Limited. Tā firmai aizdevusi kopumā vairāk nekā 10 miljonus eiro. CCDU Baltic 2013.gada rudenī iegādājās 518 dzīvokļu namu Pļavniekos, Salnas ielā 21. Darījuma summa netika atklāta, bet vērienīguma ziņā tas tika nodēvēts par „piecgades darījumu”. Drošības policijas darbinieka ģimeni ar šo Krievijas investora biznesu saista vairāk nekā nelielais mātes firmai piederošais kapitāldaļu skaits.

2013.gada 14.decembrī pēc vērienīgā darījuma paziņošanas Krievijas pilsonis Koņajevs parakstījis pilnvaru, uzticot kārtot ar CCDU Baltic saistītus jautājumus juristei Evijai Hmeļevskai-Lagzdiņai, tai pašai Drošības policijas darbinieka sievai, kura apkalpo Rīgas domi, liecina Lursoft pieejamie dokumenti. Juristu pakalpojumiem firma saskaņā ar pēdējo gada pārskatu 2014.gadā tērējusi gandrīz 34 000 eiro. Vēl 9% firmas kapitāldaļu pieder Ivo Lagzdiņa senam draugam Eduardam Krūmiņam. Pēdējais arī ir vienīgais valdes loceklis diviem citiem Krievijas pilsoņiem – Sergejam Pivovarovam un Maksimam Sobakinskim – piederošā firmā Meža 43, kam CCDU Baltic pieder 16,5% kapitāldaļu.

„Neko nesaprotu, neko nekomentēšu,” ir Eduarda Krūmiņa strupa atbilde uz jautājumu, vai Krievijas pilsoņu miljonu ieguldījumi tieši ar Ivo Lagzdiņu saistītu personu biznesā skaidrojami ar viņa ietekmīgo amatu Drošības policijā. Līdzīgi kā Evija Hmeļevska-Lagzdiņa, arī viņš izvēlas telefonsarunu beigt, atvienojot zvanu.

EduardsKrumins
Eduards Krūmiņš. Drošības policijas darbinieka Ivo Lagzdiņa sens draugs, kurš nu kopā ar viņa māti apsaimnieko trīs Krievijas pilsoņu miljonos mērāmās investīcijas nekustamo īpašumu biznesā. Tāpat kā Ivo, arī Eduards savu karjeru sāka 2003.gadā satiksmes ministra, tēvzemieša Roberta Zīles birojā kā ministra palīgs. Foto no Eduarda Krūmiņa profila sociālajā tīklā Draugiem.lv.

Ne tuvu tik vērienīgs, bet arī kopbizness ar Krievijas pilsoni bijis arī citam par pielaidēm atbildīgajam Drošības policijas darbiniekam Armandam Mazlazdiņam. Viņam no 2008.gada līdz pat 2012.gada jūlijam piederēja 51% kapitāldaļu vairumtirdzniecības firmā Oxybalt Plus, pārējo 49% līdzīpašnieks un viņa biznesa partneris saskaņā ar Lursoft datiem bija Krievijas pilsonis Vladimirs Bereza, kurš šobrīd ir firmas vienīgais īpašnieks.

No drošiem avotiem zināms, ka Drošības policijā Mazlazdiņš strādā jau aptuveni desmit gadus, līdz ar to arī kopbizness ar Krievijas pilsoni Berezu viņam ir bijis paralēli darbam valsts drošības dienestā. Kā šīs firmas pamatnodarbošanās norādīta vairumtirdzniecība, bet 2014.gadā tā saimniecisko darbību vairs faktiski nav veikusi. Firmas valdes priekšsēdētāja līdz 2009.gada beigām bija Armanda dzīvesbiedre Sandija Mazlazdiņa.

PAŠI PIELAIDĒM NEKVALIFICĒJAS

Ja pēc tik pat stingriem kritērijiem, kā Drošības policija vērtē amatpersonas, tiktu vērtēti šīs valsts drošības iestādes darbinieki, viņu iespējas saņemt pielaidi valsts noslēpumam varētu apšaubīt. Saskaņā ar Ministru Kabineta 2004.gada 6.janvāra noteikumu Nr.21 speciālo pielikumu, anketā, ko amatpersonas aizpilda iesniegšanai drošības dienestiem, lai pretendētu uz pielaidi, jānorāda gan ziņas par plaša tuvinieku loka darbavietām un amatiem līdz pat laulātā brāļiem un māsām, tāpat jānorāda ziņas par personām, ar kurām ir kopīpašums, personas, kas pastāvīgi dzīvo ārpus ES un NATO valstīm un ar kurām tiek uzturēti regulāri kontakti, tāpat jāuzrāda papildu ienākumi ārpus pamata darba vietas un iespējama informācija, kas varētu tikt izmantota pašas amatpersonas vai viņa ģimenes locekļu šantāžai vai diskreditācijai.

Tas nozīmē, ka Drošības policija pati savus darbiniekus, arī tos, kuri vērtē citu atbilstību pielaides valsts noslēpumam prasībām, netur zem tik pat biezas lupas, kā amatpersonas un politiķus. Drošības policijas vadībai un drošības iestādes Iekšējās drošības nodaļai ir paslīdējis gar vai tikušas pievērtas acis gan uz Ivo Lagzdiņa ģimenes atkarību no Krievijas izcelsmes kapitāla, gan Armanda Mazlazdiņa un viņa ģimenes locekļu saistība ar Krievijas pilsoņa biznesu, gan citi riska faktori, piemēram, paziņu un tuvinieku „nejaušā” atrašanās amatos tieši tajās iestādēs un uzņēmumos, kuru vadība ir atkarīga no šo Drošības policijas darbinieku vērtējuma, pretendējot uz pielaides valsts noslēpumam saņemšanu.

Lai gan Mežviets pirmajos mēnešos pēc stāšanās amatā bieži sniedzis intervijas medijos, kas skar valsts ārējo apdraudējumu un ģeopolitisko situāciju, no atbilžu sniegšanas uz raksta tapšanas gaitā uzdotajiem jautājumiem, kas skar pašas Drošības policijas spēju rūpēties par nacionālo drošību, specdienesta vadība ir atteikusies, tā vietā brīdinot, ka iestādes struktūra un amatpersonu identitātes ir valsts noslēpums. Lai gan vēsturē ir bijuši gadījumi, kad Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas viedoklis par pielaides piešķiršanu vai atteikumu atšķiras, maldīgi ir domāt, ka Satversmes aizsardzības birojs ir kā modrā acs virs Drošības policijas, kas nepieciešamības gadījumā izķers otra dienesta nepamanītās „blusas”.

Patiesībā, arī pieņemot lēmumu par augstākās kategorijas pielaides piešķiršanu vai atteikšanu, Satversmes aizsardzības birojs vismaz daļēji balstās Drošības policijas sniegtajās ziņās, citiem vārdiem – ja Drošības policija par kādu amatpersonu apkopojusi lietu, kas sasniedz „kritisko masu”, Satversmes aizsardzības birojs pieņemot gala lēmumu to nevar apiet. Piemēram, gadījumā ar Ekonomikas ministrijas nu jau bijušo valsts sekretāru Mārtiņu Lazdovski Satversmes aizsardzības birojs anulējot viņam augstākās kategorijas pielaidi, ņēma vērā arī Drošības policijas izmeklēšanu par lidsabiedrības airBaltic tiesvedības sakarā rakstītā atzinuma noplūšanu no Lazdovska iepriekšējās darbavietas Tieslietu ministrijas.

Vairākas amatpersonas, kas izteikušās par konkrētu Drošības policijas darbinieku metodēm, lieto apzīmējumus „šantāža”, „iebiedēšana”, „spiediens”, bet pat neoficiāli detaļās nepiekrīt stāstīt, ar kādiem ultimātiem saskārušies, lai iegūtu amatam nepieciešamo pielaidi. Valda uzskats: pat, ja jaunā priekšnieka Normunda Mežvieta vadībā notiktu Drošības policijas „pašattīrīšanās” un atsevišķi vēl Jāņa Reinika laikā amatos iekārtotie politiskās un ekonomiskās elites dēli zaudētu līdzšinējo ietekmi, drošības dienests agri vai vēlu atspēlētos avotiem par pielaižu sistēmas godīguma apšaubīšanu.

Atklāti runāt par, viņuprāt, nelikumīgām darbībām atsevišķas amatpersonas kavē arī fakts, ka viņas parakstījušās par informācijas neizpaušanu pēc pārrunām Drošības policijā, kuru laikā tikušas šantažētas ar viņus kompromitējošu, bet, viņuprāt, patiesībai neatbilstošiem faktiem. Citi ir atteikušies pretendēt, piemēram, uz amatiem uzņēmumu valdēs pēc tam, kad Drošības policijas darbinieki darbinieki viņus brīdinājuši par pielaides nesaņemšanu, ja tiks mainīta atsevišķu uzņēmēju interesēs izveidota iepirkumu sistēma.